Katru rītu pamostoties, es izjūtu augstāko baudu, ko tikai šodien tā īsti apzinos: tā ir bauda būt Salvadoram Dalī. Un ar katru dienu man ir grūtāk saprast, kā citi var dzīvot, nebūdami ne Gala, ne Salvadors Dalī.

visiem jau liekās, ka mēs nodzīvosim garu un skaistu mūžu, bez izņēmumiem, bet re, ka liktenim ir cits plāns priekš katra. un mēs patiesībā nekontrolējam neko, lai arī tik ļoti cenšamies visiem iestāstīt, ka esam paši valdnieki pār savu laiku.. īstenībā pat nezinot, kas ar mums notiks rīt un, kas ir izlemts priekš katra no mums.

panesās mašīnā stāsti par to, cik dzīves aprautas var būt. cik vēlu aptveram visu, līdz tiešām tā vairs nav. man vajag vēl apciemot vecmammu. vajag, kamēr vēl varu. lai arī cik grūti būtu un, lai arī cik lielā histērijā pēc tam birtu asaras.

bet šobrīd ir jābauda.. no visas sirds. ir jāgrābj katra iespēja un jāizmanto visas izdevības. nedrīkst klusēt, ja gribās teikt, jo ja palaidīsi garām iespēju, to vairs neatgūsi. ir jādara, kad var un cik vari. ar pilnu atdevi un smaidu uz sejas. cik banāli izklausās vai ne? bet šobrīd liekās, ka nedrīkst zaudēt neko.

es meklēju laimi ceriņos.

"palaidiet, palaidiet garām, vēl jāpaspēj jauniem mums būt, palaidiet, palaidiet garām, vēl viss skaistais mums ir jāizjūt."

skaists koncerts, tik ļoti, ļoti skaists. par spīti visam, arī tam, ka šim nebija tik pasakains nobeigums, kā toreiz, sen, sen atpakaļ.

Nevienam, nevienam neteikšu, ko šovakar mīlēšu es...

tiešām no visas sirds.

vasara ir bjūtifell.

sēžu ar joprojām slapjiem matiem, jo kāds mani paaicināja peldēt. man likās, ka atkal būs jāgaida mēnesis līdz satiksimies, bēt nē, viņš šoreiz piezvanīja pirmais.
jocīgi, nevar saprast. ir skaidrs, ka ir pārgājis un varu dzīvot bez un vairs nav skumji, kad viņš aiziet, bet arī nav vairs tas, kā ir ar viņu. tā daļa tomēr ir pie viņa, vai tur lūzt vai plīst.

ir burvīgi pus23 skriet ezerā un sakliegties no viena ezera gala uz otru. un es zinu, ka nav jāpietēlo, zinu, ka var smaidīt cik grib un teikt ko grib. nekas netiks pārprasts, jo tas ir viens no nedaudzajiem, kas bez vārdiem mani pazīst no viena gala līdz otram.
ir tik jautri skraidīt un cīnīties ar dvieļiem, kā tādiem sīkaļām. sīkaļas, kuriem ir pagātne, kura nestāv ceļā.
ir tik jautri sist vienam no otra odus nost un smieties par stulbiem jokiem.
man patīk ar tevi kopā smieties, man patīk, ka nav nozīmes vai es esmu glīti uzkrāsojusies, vai skropstu tuša ir pa visu seju, man patīk, ka es varētu staigāt pusplika un man par to nebūtu kauns. man patīk, ka tev ir tieši tāpat. tā ir tā lielākā burvība šajā.. draudzībā.. nezinu kā to nosaukt.

tu joprojām smaržo tāpat kā agrāk. (sun)

jā, tev bija taisnība. es iemīlēju atkal sevi un viss atkal rādās gaišākās krāsās. dzīve šovasar ir burvīga.