man ir tik milzu prieks, ka ir lietas, kuras nemainās, kuras nepazūd, ka skatoties uz priekšu un saprotot, ka vēl 2 gadus jāizdzīvo tā stulbā bezcerība, tomēr ir arī kāds/kādi, kuri sapratīs.
tu nepazudīsi, to es jūtu. mazliet sarežģīti, es zinu, un man riebjas, ka tev ir jāraujas uz pusēm, bezmaz-vai. bet kā tu teici.. dvēseliski. tu vienmēr māki pateikt kaut kā tā, ka paliek silti. māki pateikt skaļi to, ko citi nekad skaļi īsti nesaka. baidās, vai kaunās, nezinu, bet..
biju.. pēdējo, priekšpēdējo reizi.. es nezinu.. to nezin neviens. turies, lūdzu. tu esi tik vārga, vairs nav spēka nekam un es jūtos tik bezpalīdzīga skatoties uz tevi.. to kā tu novēloti pasmaidi, jo ātrāk nespēj, to kā klausies manos stāstos par bērnību, visu, ko man iemācīji.. un es nekā nevaru palīdzēt. nekad neesmu tev to teikusi, bet es tevi mīlu. man ir bail pazaudēt vēl kādu no ģimenes. pa šo vasaru, lai cik labi ietu man vai mums visiem, tā vienalga ir milzu ēna, kas velkās mums visiem līdz un neviens īsti nespēj par to runāt un, lai cik jocīgi tas būtu, grūtības mūs vieno. visi ir uzvilkti, visi reizēm mēdz uzkliegt uz otru. tas ir pārāk grūti. un tomēr, šovasar esmu pārvērtējusi ģimeni. tā nav tikai tāda pašsaprotama lieta, kā man vienmēr bija licies. nav un nebūs. ģimene ir puse no visa. puse manis.
Gribu visu, ko man dzīve dod un vairāk,gribu būt blakus brīdī, kad viss mainās.Es mīlu dzīvot skaistāk, es mīlu ar sirdi.Es baudu visu, ko es redzu un redzu es daudz.
nepiespiesti, mierīgi, bez aizspriedumiem vai muļķīgām iedomām. es saku ko domāju, es stāstu to, kas mani nomoka vai padara laimīgu. Dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks ir dubults prieks.
drīkst atkārtoties? protams, drīkst, tu neļaunosies.. tu esi mans draugs un es tevi mazliet mīlu.
.jpg)