viņa ir tik sasodīti bezpalīdzīga. un es nespēju nekādīgi palīdzēt. es pat nespēju 3. reizi aizbraukt pie viņas. es nespēju. man tas ir par grūtu. un atkal iekāpjot mašīnā es izplūstu asarās un tētis man teiktu, ka tāda ir dzīve. nē, nav, liktenis vnk ir sasodīts dirsa pret dažiem. beidzot ir noteikta diagnoze un ir dots laiks.
sākusies beidzot, ilgi gaidītā vasara. man jau likās, ka nesagaidīšu.
un jocīgi. neviens nepajautāja. nu labi. vienalga. es arī tevi negribēju. ha. un patiesībā, ne es viena. bet, ja pienākums liek, lai jau.
es te sēžu savādi viena un zinu tikai vienu cilvēku, kurš šobrīd ir puskilometra attālumā no manis un ir tāda sajūta, ka esam vieni šajā čuhņā. p.s. i still love you
un arī šajā ziņā liktenis bija dirsa.
I thought I could do this, I thought I was strong, To pick up the pieces of where we belong.
I push You away. Now You’re gone
skate akadēmijā arī ir pieveikta. tas bija aplauziens un prieks vienlaicīgi ieraudzīt atzīmes un to, kā esmu tomēr pacēlusi savu līmeni šī gada laikā, esot tur.
say you miss me, say you need me, say, you will never let me go.
man nepietiek, man ir par maz, dod vēl, dod visu, kas tev ir. dod un es atņemšu, es sagrābšu un nejutīšos vainīga. es neatdošu, nepateikšu paldies.
man ir sajūta, ka vienā brīdī sagrūšu un nepiecelšos. neizturēšu. man ir pārāk smagi no visa.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru